otrdiena, 2015. gada 30. jūnijs

Weekend

Šis ieraksts tika sākts 24.04. bet netika uzrakstīta neviena rindiņa.
Šķiet, ka es to sāku rakstīt dēļ kāda drāmas notikuma manā galvā.
... drāmas notikumi iespejams ir tie kas nogalina citu simpātijas pret mani. Tā tas notiek vienmēr - es varu iepatikties ļoti sakarīgiem cilvēkiem (gejiem) bet pēc kāda laika liesma apdziest.
Saka, ka tā tas notiek ar daudziem, un tas ir "normāli" , tik man šķiet ka tas tik nelaimīgi notiek tikai ar mani.
Un visi saka - tu esi jauks, labs, pievilcīgs utt.
Pašlaik lidoju no UK, pēc skaisti pavadītas nedēļas.
...
Lidmašīnu ļoti, ļoti krata. Nekad nebiju tik smagi lidojis.
Un pēkšņi sagribējās lai krīt... Lai manis vairs nav. Jo neticu... neticu, ka atrastu kādu kurš man patiktu un viņš mani izturētu.
Kā teica Ziedonis - un manis nav un viss ir miers.
...
Man rieb norīt asaras, vietās un brīžos kad nevaru raudāt.
...
...
Un es it kā saprotu un zemapziņā jūtu, mēs esam pārāk, varbūt ne tik, bet tomēr, atšķirīgi. Es jūtu un zinu cik svarīgi viņam ir stabilitāte, tāda  vācu dzīves kvalitātes miers.
Bet man nav pat veselības apdrošināšana. Labi, ka viņš neuzzināja ko nozīmē strādāt mikrouzņēmumā un neveikt nekādas sociālās iemaksas.
Man nav autovadītāja aplieciba, par kuru viņš jautāja kāpēc.
Man nav smuka, svaiga zobubirste, par kuru viņš izteica komentaru.
Bet varbūt tomēr viņam tas nebija tik svarīgi.
...
Es teicu ka varu gaidīt. Viņš atbildēja-  don't wait.
Ar paskaidrojumu ka nevar saprast savu dzīvi pašlaik - jauns darbs, dzīvesvietas maiņa.
Bet man šķiet ka tur nav, un tā tas nenotiek, tikai šis problēmas. Es teju vai pilnībā ticu ka lielāka problēma ir manī.
Un vienmēr, vienmēr es ceru, ticu, mēģinu atrast risinājumus. Bet... noliekot sevi otra vietā un atceroties kā reizēm es pats esmu atraidījis citus dažādu problēmu dēļ, es saprotu un apzinos cik bezjēdzīgi ir cīnīties par to kā vairs nav.
Tagad atceroties 3gadu attiecības, es saprotu cik ļoti viņš centas būt ar mani kopā, lai gan viņa paša (kā arī mani)  demoni ļoti traucēja mums abiem.

pirmdiena, 2015. gada 12. janvāris

Par praidu

Atnāca kaut kāds epasts no Goldena, par to cik izdevīgi, tagad var nopirkt viņu kalendāru un ietaupīt.
Domāju, iešu paskatīsties pride.lv, kādi pasākumi, kas vispār notiek...

Puse no tiem ir burziņi - alko konsomācija, lai aizmirstos cik sūdīga ir mūsu(homo) dzīve, un vismaz reizi nedēļā papriecātos, piemiegtu aci kādam tipāžam un varbūt nopistos.
Nē, viss jau ir, tā kā tas ir. Es arī alko lietoju, pīpēju un visu ko citu daru. :)

BET... vai tiešām, vienīgais, ko var piedāvāt Mozaīka, ir izklaides?

Varbūt tomēr labāk sabiedrībai parādīt nevis balagāna izgājienu pa Vērmaņparku(vai kur nu šoreiz tas notiks) bet gan sarīkot Lielo Talku, apmeklējumu veco ļaužu pansionātā, un to visu darot ar varavīkšņainiem krekliņiem, lai taču zin kas ir dalībnieki.
Domājiet mēdijiem būs maza interese? Varbūt.
Taču tikai tādejādi var parādīt sabiedrībai, ka mums arī ir tiesības, mēs tajā iekļaujamies, un esam tādi paši cilvēki, tikai ar citu orientāciju, nevis bļāvēji pēc tiesībām, līdzīgi kā prokrieviskie LR iedzīvotāji 9.maija burziņā.

Un tad, vēlāk vakarā, es atklāju šo lielisko, dokumentālo filmu - Homo@LV, kuru nebiju iepriekš redzējis.
https://vimeo.com/36701659

svētdiena, 2015. gada 4. janvāris

Laikam nē

Pēc  divu nedēļu gaidīšanas, ko, ka viņš  saka (lai gan tam var but maza nozīme)  godam izturējis, esam atkal satikušies. Drīzāk es atkal izprasijos, jo redz viņam  smags, stresains ceļš no madonas dēļ  sniega. Negribēja  atkal tikties...
Tagad jau kadas 20min runā pa telefonu, tā nebūtu problēma, bet tēmas... alga pusotrs tūkstotis par maz gribētos vairāk utt. Tas nav man. Tas varbūt varētu  būt, ja viņš  izraditu lielāku  interesi, bet viņš neizrāda nekādu. Es esmu vajadzīgs tikai tad, kad ir vēlme. Un tā paradas arvien retāk. Un arī es esmu apdzisis, es vairs nedegu. Ir vēlme, bet ne tāda.
Un es šaubos ka esmu vajadzīgs. Ka nav tā doma - tikai un vienīgi es. Ja tā nav, tad žēl. Man sākumā tā bija, bet tā tika apdzēsta.
Tas beigtos ātrāk  vai vēlāk, es jau to jūtu  sākumā bet negribēju tam ticēt. Eva, Iveta man teica lai neceru, pēc tiem rādītājiem kas bija - nezvana, izvairās  tikties, utt.
Mans lielākais posts un vērtība ir pārmērīga ticība cilvekiem un to saldajiem vārdiem.

svētdiena, 2014. gada 21. decembris

mieru, tikai mieru

Un es ņemos un peros. Es saprotu to, ka, laikam, man nav izredzes viņu satikt ātrāk par 5.janv
Es piedāvāju dažādus variantus - lai viņš atbrauc uz Rīgu, uz ko atbilde bija ka tas ir finansiāli grūti, es izteicos, ka varu aizbraukt pie viņa, uz ko atbilde bija Madonā nav īsti ko redzēt.
Un visam pāri atkārtotā frāze - nekur nevajag steigties, neko sasteigt.

Es nesteidzos, vienkārši es jūtos muļķīgi - uz Ziemassvētkiem palikt vienam.
Viņš teica ka saprot mani, un apjauš kā viņš justos manā vietā.

Vistrakākās bailes ir no tā, ka es varu sasaistīties ar nelokāmu aunu, kur atkal viss notiktos pēc viņa prāta. Man jau reiz tā bija 3 gadus. Tas dara piesardzīgu. Bet... kamēr nepamēģinās, tikmēr nezinās.
Protams, man nav kur steigties, es varu pagaidīt. Bet mana sirdsbalss saka, ka pārāk daudz pazīmes liecina, un ar katru dienu arvien vairāk, ka būs smagi.

Bet kas to lai zin, varbūt tā nemaz nebūs.
Jāmēģina.
Jāturās.

P.S. Un ir tik dīvaini, jo tajā pat laikā viņš mani pievelk. Un atliek viņam parunāt ar mani, lai kliedētu manas bažas(uz īsu mirkli).

ceturtdiena, 2014. gada 18. decembris

vai akmens arī var kust?

Es negūstu to ko sagaidu.
Viņš nav tik liels enģelis, kā šķita sākumā. Tas varbūt vēl būtu sīkums, un savu sapņa prinča meklējumus varētu atmest pie malas. Bet, vismaz rakstiski, viņš man nesniedz tik lielu apmierinājumu.
Mīlēšanās? Jā, tā, var teikt, pat ir kaislīga.

Lūk arī šovakar. Rīt viņš brauc prom uz divām nedēļām laukos. Biju cerējis ka pavadīsim šo vakaru kopā, bet nekā. Viņam jāsakārto māja, jāizguļās pirms tālā ceļa. Viņš neriskē ar savu komfortu.
Sēžam tējas namiņā, un viņš ne visai ieinteresēti atbild uz maniem centieniem sadoties rokās.
Viņš varētu būt diezgan liels egoists.
Vai man to vajag?

Būs smagi. Būs sāpīgi.

Viņš aizbildinās, ka ir kautrīgs, baidās dēļ sliktajām pieredzēm un varbūt tādēļ ir tik vēss. Bet kā būtu tālāk, ja pat sākumā viņš ir tik maz ieinteresēts. Protams var cerēt ka ledus kūst, bet vai akmens arī var kust?

Varbūt man vajadzētu viņu vairāk mudināt uz kaut ko. Bet vai vajag? Ja nav personai tādu vēlmju, tad nav, un tur neko nevar padarīt.


piektdiena, 2014. gada 12. decembris

Pieredzes bailes

Un atkal esmu tajā sākumposmā, kad nezinu kā un kas būs.
Māc bailes. Domāju ka visnotaļ pamatotas un loģiskas, par to ka kādu brīdi tas viss beigtos, un atkal būtu ciešanas.
Bet tas mani tomēr neattur, no došanās tālāk nezināmajā un patīkamajā.

Viņš ir jauks. Jā, šoreiz es vairāk ieķēros ar ausīm. Mēs nebijām vēl tikušies, taču tā pirmā vakara telefonsaruna bija patīkama. Man patika balss tembrs, nostādīta dikcija, un loģiska saruna(žurnālists, diktors - kā, ne kā).
Nākamajā(laikam) dienā tikāmies. Viņš mani uzlādēja 200% ar savu pozitīvismu un jautrību, es smaidīju, smējos visu vakaru, līdz man sāka sāpēt vaigu muskuļi. Tas bija kaut kas. Tādu pozitīvismu es nebiju piedzīvojis ļoti sen.

Tagad ir tāds sākumposms. Jā, varbūt(un tā tas arī ir) ka nav level'ošanas +100pt/diena. Bet vai to vajag? Varbūt tiešām - kas viegli nāk, ātri iet.

Lēnām un ar mieru. Es pieradīšu pakāpeniski.
Viņam arī ir kaut kāda mēra bailes, neziņa, neticība, dēļ savām īpašībām. Man tādas pašas dēļ savām.

Ko es gribu? Darīt otru laimīgu, un gūt laimi no tā.

If only our eyes saw souls instead of bodies, how very different our ideals ofbeauty would be.

Tagad es to mācos, un tas nav grūti. Ja vien ir vēlme, 


P.S. Pagājušo nedēļ biju iepazīties ar transpersonu. Ļoti jauka 35gadīga sieviete. Nebija nekāda nepatīkama, ne arī mulsinoša sajūta. 

Šis laiks man ir dots, lai es iepazītu citus, kurus agrāk nepazinu. 

sestdiena, 2014. gada 22. novembris

a vispār būs?

Jūtu, ka mans vakars ir visnotaļ sapists. Esmu nedaudz dusmīgs un sarūgtināts. Biju domājis(nevis tikai cerējis), ka šonakt varēšu to hold somebody's hand, bet nekā. Norāvās. Nezināmu iemeslu dēļ.

Jā, patiesībā jau tajā vecumā es arī biju tā - pa gaisu vien, pa gaisu vien, lidoju, naku un eju kad gribu, ja nejūtu neko.

Bet es taču gribu tikt vaļā no iepriekšējā(pāgājušā[pagājis, izbijis]), es vēlos no tā atbrīvoties. Es saprotu ka man to vajag izdarīt jo citādi es jau sāku domāt teju vai par suicīdiem :))

Ko es meklēju tagad - Plāksteri? Zāles? Jā, tā tas iespējams ir. Bet iespējams, tas var pāraugt kaut kamā vairāk. Var.
Kad es izkāpju no laivas - es izkāpju. Un paiet laiks, un mēs maināmies, un es varu vairs it neko nejust. [V.] Varbūt tas ir kāds neapzināts aizsargmehānisms. Varbūt. Bet tā ir labi. tas palīdz dzīvot tagadnē, nākotnē. Pat ja citi var brīnīties - kāpēc, kā, es varu tik ilgi skumt un ilgoties par pagājušām attiecībām.

Tagad man ir tāds aplauziens, un patiesībā visnotaļ liela neziņa - a kas būs(a vispār būs?) tālāk? Man tagad sēdēt un gaidīt? Var jau nedaudz pagaidīt.