2,5 mēneši. Laiks noņem rozā brilles un atver Pandoras ladi - daudz kas ir savādāk nekā šķita sākumā. :)
Pa visiem gadiem esmu sapratis - būtība ir iespējams veidot attiecibas un būt kopā teju ar jebkuru, plus-mīnuss. Arī šoreiz jau no sākuma es zināju - jebkurā gadījumā šis ir īpašais gadījums manā dzīvē. Klikšķis kaut kādam sevis progresam. Pirmais - atmetu smēķēšanu un tagad ar pielnu apziņu saprotu - NEDRĪKSTU to nekad atkārtot.
Nāca viņa vilinošie sapņu piedāvājumi - no tēmas par kopdzīvi. Es pavilkos, būvēju līdzi - kopīgs bērns, ģimene. To joprojām saskatu viņā.
Bet es atkal esmu kļuvis toksisks.
Viņam problēmas ir daudz, iespējams vairāk traumēts nekā es atsevišķās sfērās - ilgstoša kopdzīve ar māti. Bet stāsts ir par mani. Es saprotu, apjaušu savu kaitinošo būtību. Man ar to ir jācīnās(tādēļ tapis šis ieraksts).
Iespējams, un visticamāk tā ir, mana vēlme būt kopā vienmēr katru dienu ir izveidojusies dēļ deficīta kopš 9 gadu vecuma. Kas ir dabīgi ieaudies manā būtībā rūpēties, samīļot un noglaudīt skumstošu galvu.
Tas ir viss ko es māku. Es nemāku dot laiku citiem, bet tagad, kad vairs man nav jādod savs - es vēlos lai kāds man to sniegtu atpakaļ. Laikam.
Šoreiz šis ir liels traucēklis jo konfliktē divas pretējas vēlmes.
Laiks rādīs - vai mācesim sev tikt pāri, savaldot iekšējo bērnu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru