Māc bailes. Domāju ka visnotaļ pamatotas un loģiskas, par to ka kādu brīdi tas viss beigtos, un atkal būtu ciešanas.
Bet tas mani tomēr neattur, no došanās tālāk nezināmajā un patīkamajā.
Viņš ir jauks. Jā, šoreiz es vairāk ieķēros ar ausīm. Mēs nebijām vēl tikušies, taču tā pirmā vakara telefonsaruna bija patīkama. Man patika balss tembrs, nostādīta dikcija, un loģiska saruna(žurnālists, diktors - kā, ne kā).
Nākamajā(laikam) dienā tikāmies. Viņš mani uzlādēja 200% ar savu pozitīvismu un jautrību, es smaidīju, smējos visu vakaru, līdz man sāka sāpēt vaigu muskuļi. Tas bija kaut kas. Tādu pozitīvismu es nebiju piedzīvojis ļoti sen.
Tagad ir tāds sākumposms. Jā, varbūt(un tā tas arī ir) ka nav level'ošanas +100pt/diena. Bet vai to vajag? Varbūt tiešām - kas viegli nāk, ātri iet.
Lēnām un ar mieru. Es pieradīšu pakāpeniski.
Viņam arī ir kaut kāda mēra bailes, neziņa, neticība, dēļ savām īpašībām. Man tādas pašas dēļ savām.
Ko es gribu? Darīt otru laimīgu, un gūt laimi no tā.
If only our eyes saw souls instead of bodies, how very different our ideals ofbeauty would be.
Tagad es to mācos, un tas nav grūti. Ja vien ir vēlme,
P.S. Pagājušo nedēļ biju iepazīties ar transpersonu. Ļoti jauka 35gadīga sieviete. Nebija nekāda nepatīkama, ne arī mulsinoša sajūta.
Šis laiks man ir dots, lai es iepazītu citus, kurus agrāk nepazinu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru