Un es ņemos un peros. Es saprotu to, ka, laikam, man nav izredzes viņu satikt ātrāk par 5.janv
Es piedāvāju dažādus variantus - lai viņš atbrauc uz Rīgu, uz ko atbilde bija ka tas ir finansiāli grūti, es izteicos, ka varu aizbraukt pie viņa, uz ko atbilde bija Madonā nav īsti ko redzēt.
Un visam pāri atkārtotā frāze - nekur nevajag steigties, neko sasteigt.
Es nesteidzos, vienkārši es jūtos muļķīgi - uz Ziemassvētkiem palikt vienam.
Viņš teica ka saprot mani, un apjauš kā viņš justos manā vietā.
Vistrakākās bailes ir no tā, ka es varu sasaistīties ar nelokāmu aunu, kur atkal viss notiktos pēc viņa prāta. Man jau reiz tā bija 3 gadus. Tas dara piesardzīgu. Bet... kamēr nepamēģinās, tikmēr nezinās.
Protams, man nav kur steigties, es varu pagaidīt. Bet mana sirdsbalss saka, ka pārāk daudz pazīmes liecina, un ar katru dienu arvien vairāk, ka būs smagi.
Bet kas to lai zin, varbūt tā nemaz nebūs.
Jāmēģina.
Jāturās.
P.S. Un ir tik dīvaini, jo tajā pat laikā viņš mani pievelk. Un atliek viņam parunāt ar mani, lai kliedētu manas bažas(uz īsu mirkli).
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru