Laikam nē

Pēc  divu nedēļu gaidīšanas, ko, ka viņš  saka (lai gan tam var but maza nozīme)  godam izturējis, esam atkal satikušies. Drīzāk es atkal izprasijos, jo redz viņam  smags, stresains ceļš no madonas dēļ  sniega. Negribēja  atkal tikties...
Tagad jau kadas 20min runā pa telefonu, tā nebūtu problēma, bet tēmas... alga pusotrs tūkstotis par maz gribētos vairāk utt. Tas nav man. Tas varbūt varētu  būt, ja viņš  izraditu lielāku  interesi, bet viņš neizrāda nekādu. Es esmu vajadzīgs tikai tad, kad ir vēlme. Un tā paradas arvien retāk. Un arī es esmu apdzisis, es vairs nedegu. Ir vēlme, bet ne tāda.
Un es šaubos ka esmu vajadzīgs. Ka nav tā doma - tikai un vienīgi es. Ja tā nav, tad žēl. Man sākumā tā bija, bet tā tika apdzēsta.
Tas beigtos ātrāk  vai vēlāk, es jau to jūtu  sākumā bet negribēju tam ticēt. Eva, Iveta man teica lai neceru, pēc tiem rādītājiem kas bija - nezvana, izvairās  tikties, utt.
Mans lielākais posts un vērtība ir pārmērīga ticība cilvekiem un to saldajiem vārdiem.