Dzīves apnikums.
Man laikam vispār ir hronisks vienaldzīgums pret dzīvi, pret savu dzīvi, pret dzīvošanu.
Un tāds ir bijis jau ļoti, ļoti sen. Doma - esmu jau pietiekami daudz piedzīvojis. Pietiekami daudz.
Lūk, tagad nāk "tas tur 21.decembris" un es visiem saku, nebaidieties, jo kāda gan nozīme, ja mēs mirsim, nevienu tas vairs neuztrauks, jo nav neviena kuru tas uztrauktu.
Un klusi, nu ne gluži cerībā, bet domās - cik labi būtu, ja būtu : un tiešām pienāktu pasaules gals, un viss un beidzas, nav vairs moku, un grūtību.
Jo jā, cilvēks ir dīvains - atceras to sliktāko, bet ne labāko. Sliktais dominē?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru