Taču dīvaini, kādēļ 1+2n ir bijis TIK spēcīgs. Nē laikam jau nav dīvaini. Es to nupat sapratu. Tādēļ ka TĀDU saskanību es nebiju piedzīvojis NEKAD. Nekad. Viss toreiz bija TIK ĻOTI skaisti, labi, pilnīgi, ideāli.
Tiešām, nedaudz smieklīgi - mēnesi vēlāk es rakstīju, un arī trīs mēnesūs vēlāk, ka ir kļuvis vieglāk, taču atskatoties atpakaļ gandrīz nekas nebija kļuvis vieglāk. Tagad es atkal saku - IR kļuvis vieglāk.
Šis ir jābeidz. Es zinu!!! Zinu!!! Cenšos. Ceru, ka izdosies. [smaiļiks]
Vakar parunājām, un sapratu, ka laikam jau kaut kādā mērā tu joprojā viņu mīli. Un tas ir labi. Skaisti. Tā vajag!
Un jā, es nedusmojos (kā vienmēr nedusmojos, es nevaru uz tevi dusmoties) pat ja arī es būtu bijis tāds kā neapzināts plāksteris. Es nedusmoju, jo saprotu, ka arī tā gadās.
Patīkama apziņa ir tā ka es tomēr ieņemu kaut kādu vietu, posmu tavā dzīvē. Domājams, ka pašlaik to ir pierādījis laiks, ar tavcu nevainīgo stalkošanu. Patīkami.
Patīkama apziņa ir tā ka es tomēr ieņemu kaut kādu vietu, posmu tavā dzīvē. Domājams, ka pašlaik to ir pierādījis laiks, ar tavcu nevainīgo stalkošanu. Patīkami.
Interesanti, ka vakar vairs nebija nekādas tādas ķīmijas. Ir jau it kā atgājis pat emocionāli, Tik it kā apzinātas ilgas pēc pagājušā. Skatījos uz tevi un vairs nejutu tik ļoti nepārvaramo vēlmi pieskarties., tas ir pārgājis. Un labi ka tā.
Tad kāpēc man atkal uznākušas šīs žēlas?
Patīkami, ka šovakar neviens nav mājās(pie Andreja/Stabu). Varu iedzert vīnu, un pažēlot sevi. Mjāaa.
https://www.youtube.com/watch?v=3mlUstPv2yw&list=PL2591D8A00F4CD3B8
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru