Nepaiet, ne diena,lai es nedomātu par to kas bija, kā bija. Reizēm visādi flashback, bēdīgi, kas liek saskumt un šaustīt sevi; priecīgi, kas vienkārši ir.. nu jā, jauki un liek pasmaidīt. Šķiet, ka vienreiz es pat redzēju sapni, par atkal redzēšanos, par to cik tā ir patīkama. Par to ka atkal viss ir labi. Bet pamostoties es vairs nevarēju atcerēties detaļas. Tik zinu to, ka jutos priecīgs.
Man ir(bija) palikušies 7 invitation uz parku, un kaut kā tiešām pavisam netīši izdomāju, ka varētu tos dāvināt ģimenēm ar bērniem. Izliku ziņojumu draugos domubiedru grupā, un pieparasījums bija liels un straujš, bet samērīgs, un praktiski nedēļas laikā, esmu jau sarunājis visus septiņus ielūgumus. Grafiks velkas līdz pat decembra beigām. Vismaz kaut kā sevi nodarbinu, lai nebūtu bezjēdzīga eksistēšana - darbs, mājas, cerība par labāku dzīvi nākotnē. Kaut kā vismaz nedaudz sevi uzlādēju pozitīvi, bet nu jā - my happy face is my sad face. [lūk, nupat tikai atkal atcerējos šo frāzi, ak šie mazie falshback'i]
Jau laikam vairāk kā nedēļu neklausos neko citu kā tikai TheHours un ASingleMan OST. Gruzī, bet palīdz palikt letarģiskā stāvoklī, izejot no tā tikai darba vajadzībām vai kāda cita traucējoša faktora ietekmē. Ah jā, un dzeru, nu jau pēdējās nedēļas laikā tikai pavisam nedaudz, iedzeru vakarā pārnākdams mājās.
Ceru dabūt atvaļinājumu janvāra pēdējās divās nedēļās. Tik uz Latviju, tik tuvāk, tik cerībā lai varētu satikt. Satikt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru