Visdīvainākais ir tas, ka vienu dienu es nomierinos, un saku: labi, viss cauri. Es saprotu tevi, tavas vēlmes un vajadzības( un jā, tiešām es saprotu, tu gribi labi un skaisti) un tu vēlies tā kā esi iedomājies. Bet tā nenotiek.
Taču nākamajā dienā es atkal esmu ar domām, ko? kā?
Es nomierinos, un ļauju iet, bet nevaru. Es ļauju iet, jo saprotu, ka tu vēlies savādāk, ne tā kā notiek realitātē. Un nākamajā dienā es atkal domāju, un flashbackoju visu un dažādas lietas. Nu jā, plus vēl A_Single_Man. Flashback'ošana. Esmu novilcis soundtrack un tas ir tas kas man skan pēdējās dienas. Plus vēl The_Hours OST. Tas nu tā.
Jā, šodien braucot mājās, vilcienā iedomājos, ka varbūt tu vēlētos tomēr aizdoties uz nedēļu padzīvoties pa Taize. Bet baidos tev rakstīt, piedāvāt. Nezinu ko domāsi. Atrausies vēl vairāk.
Draudziņ, es vēlos, darīt, darīt. Lai tu būtu laimīgs. Lai tu varētu atrast sevi. Lai tu varētu rast mieru. Jā, labi. Pārkāpjot egoismam - ar, vai bez manis. Bet lūdzu, esi laimīgs. Esi laimīgs iekšēji.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru