Viņš

Ir pagājušas jau vairāk, kā divas nedēļas kopš mēs pirmo reizi satikāmies. Pirmo riezi vienkārši tāpatās - kā vienā no portaliem rakstīts: pudeles brāļu meklēšana. Un tā tas it kā arī notika. Bet nē, soli pa solim mēs gājām, tuvojāmies tuvāk un tuvāk viens otram. Es apciemoju viņu darba vietā. Paliku pie viņa pa nakti. Un tad tas kļuva nopietni.
Es biju domājis ka tas būs tik kārtējais atvaļinājuma romāns, ko es vēlējos - jauki pavadīt laiku atvaļinājumā, lai pēc tā atgriestos mājās, un turpinātu savu mietpilsoņa dzīvi. Taču... notika labāk nekā es varēju sapņot savos skaistākajos sapņos un ilgās.
Vēl ir atlikusi nedēļa un viņš būs jau šeit. Un mēs dzīvosim kopā. Skaisti. Dzīvot kopā. Dalīt ikdienu, dušas želeju un zobupastu(varbūt), un visu visu pārējo. Jā, es vēlos nošherot savu dzīvi ar tevi. Dot arī administrātora tiesības mapei. Vienlīdzīgas tiesības.
Viens no skaistākajiem mirkļiem bija škiršanās lidostā. Jā, lai gan pēc būtības, šķiršanās vajadzētu būt skumjai, un tā tāda arī bija, bet man patikatas ka mēs nesatraukti par citu apkārtējo attieksmi un domām skūpstīties. Skaisti.
(hmmm... es nezinu, vai tu kādreiz šo lasīsi, vai varbūt jau esi atradis šo blogu un tava RSS barotne tev piegādās ziņu par jaunu ierakstu. Nav svarīgi. Ir vienkārši labi.)
Es nedomāju par galu, nē. Es nedomāju, es esmu šeit un tagad. Tu arī.
Pat laikam vairāk es domāju par bezgalīgu. Es atļaujos ticēt. Kapēc gan ne. Jāaaaaaaaa.