Kaut kāda siermaizīte

Jā, labi. Es teikšu. Netieši, bet vienkārši, lai tu zinātu. Lai nebūtu tā ka es to turu sevī iekšā, un tas mani grauztu.
Es neteicu, jo negribēju tev pārmest. Es negribu tev neko pārmest.
Es vakar vakarā, kā jau katru dienu braucu mājās, ar ilgām lasīt kaut trīs rindiņas no tevis. Bet vakar, to nebija.
Nebija, nekur, nekas.
Tad es tev aizsūtiju vēstuli ar lūgumu piezvanīt no rīta.
Aizmigu ar Siguru. Gulēju ar astiņām ausīs, lai tad kad no rīta zvanīsi, tas nepamodinātu Evu.
Šķiet ka vēl kādas trīs reizes modos, lai iečekotu vai esi izlasijis vēstuli. Gulēju diezgan slikti. Kaut kas ne visai labs. Bet ne attiecībā pa mums.
mjā, un tad nu beidzot tu atbildēji.
Piedod ka es esmu uzmetis lūpu. Nīķojos un apvainojos kā mazs bērns vai cacīga dūda.

Uzrakstiju.
ko tālak? neko. nesūtīšu. Pārgāja. Izlādējos. Pateicu.

jā, tā būs labāk. Es negribu lai tu justos slikti, nē, nē un vēlreiz nē. Es tik vēlos pateikt lai tu zinātu kā es jutos.
Bet lūdzu nejūties vainīgs.
Rakstot šo man visu laiku galvā griežas Vērdiņa Siermaizīte. Gribās kaut kur iepīt, savilkt paralēles, bet nesanāk. Gribas, jo sajūtas ir tik neviennozīmīgas. Tipa dusmas jaucas ar mīlestību.

Viss, ok. Ir labi.
Gosh. Tik neviennozīmīgi. Gribas tev to teikt, likt zināt. Bet baidos, ka tu jutīsies slikti, un tas ir tas ko vismazāk es vēlos. Lūdzu, apsoli man, ka neķersi kreņķi.

Skūpstu.

27/08/12
Šausmas, man ir strauji kaut kas jāmaina savā attieksmē. Šādi es nomocīšu jebkuru. Sāk palikt bailes pašam no sevis. Bez maz vai puse no "Nepanesami hronisks mīļums" ir par mani.
Iespējams, ka esmu bijis pārguris no gaidīšanas, tāluma, tevis fiziskas nejušanas.
Paldies par vēstuli draugos.