Šobrīd paralēli rakstīšanai es pāpļāpāju skypā ar puiku, kuru iepazinu pirms kādas nedēļas vai varbūt vairāk. Pašā sākumā viņš manī neizraisīja nekādu interesi, un es tikai samērā sausi atbildēju uz viņa ziņām. Tad sākām skypot un uz vienu, divām dienām biju viņā ieķēries. Jo viņš ir tik jauks un mīļš. :)
Taču, taču... ar katru mirkli arvien vairāk es jūtu ka es vēlos no viņa izbēgt. Ne jau tāpēc ka viņš man nepatiktu, bet drīzāk tā ir kaut kāda pretreakcija uz iespējams viņa mīļumu.
Es klusībā domāju veidus, kā varētu viņu atbaidīt, lai viņš pats no manis « atkratītos », un diemzjēl jāsaka arī ka lai netraucētu dzīvot savā nodabā, gaidot savu princi baltā zirgā...
Sasodīts, gribu ātrāk no viņa aizbēgt. Pazust, lai nesāpinātu viņu.
Vēl viena problēma kas mani atgrūž no viņa ir līdzība ar bijušo un tām daudzajām lietām kuras man tracināja un šķīros.
Lūk, tikmēr kamēr šo pamazām rakstiju, es viņam pateicu ka labāk ir beigt to kas nemaz nav sācies. Uz ko seko viņa aizvainojums, un nevēlešanās runāt. Sasodīti tipiski bijušajam, kas mani atkal vēl vairāk atstumj no viņa.
P.S. Šajā notikumā es sāku saprast iemeslus un uzvedību no tiem citiem, kuri uzvedās pret mani līdzīgi, vienkārši pazūdot un nepaskaidrojot neko. Ja tajos godijumos iemesls ir bijis līdzīgs attiecībā uz mani- nepanesami hronisks mīļums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru