Necerēt...

Laikā kad es izmisīgi meklēju attiecības, un gribēju "būt kādam vienīgais" es nebiju vajadzīgs. Ok, es saprotu es arī esmu mainijies, un šķiet ka tagad esmu savādāks. Varbūt labāks, tapēc ka man nevajag, un es tik parmerigi nealkstu attiecības.
Mjā... pat sexu it kā negribās. Nu gribās, bet arī tas vairs nav tik vitāli svarīgi.
Pēdējās dienās ik pa brīzjam uznāk doma vai es kļūstu par mazu narcisu. It kā jau tas nav slikti, jo mīlēt sevi vajag, un es to tagad daru. Mīlu un priecājos par sevi. :D Bet... sķiet ka ar to līdzi nāk arī kaut kas negatīvs. Man pietiek tikai ar to ja mani apjūsmo un pievērš uzmanību. Un ko tālāk? A tālāk neko man arī neko vairāk nevajag.
Jā it kā ir tādas nelielas bailes, jo patiesībā es nēsmu tāds kā uz bildēm, tobiš tas imidžš... Es esmu daudz vienkāršāks un parastāks. Toties tie kas pievērš uzmanibu bildēm, domājams arī sagaida dzīvē tādu personību.
[nupat iedomajos ne pa tēmu. pat šī bloga rakstīšana varētu būt, kaut kas no sērijas- apjūsmojiet manas domas]
Lai gan ir arī tā ka pēdējā pusgada laikā man ir bijušas, nē pareizāk sakot, likās ka sāk veidoties kaut kas tuvāks. Un tad pēkšņi viens pazūd. Vienam jābrauc komandējumā uz diviem mēnešiem. Otrs nakamajā dienā pēc pirmās satikšanās atbrauca pie manis, un tā nu netīšām sanāca sex, pēc kura viņš paziņoja ka jābrauc uz mājām, ar tādu kā aizvainotu sejas izteiksmi. Trešais bija mani ievērojis darbā jau vairākus mēnešus iepriekš, līdz mēs kadu vakaru "saskatijāmies" saitā. Nākamo nedēļu apmainijāmies ar jaukum sms'iem, kas kluva arvien retāki, līdz galu galā es nenocietos un pavaicāju: kas noticis? un ko bija atbilde: šķiet ka man vajag atvaļinājumu. SKAIDRS.
Iespējams arī šīs dazjas neveiksmigās reizes mani ir iegrūdušas tādā kā neticībā par to ka kaut kas varētu arī būt vairāk, un nostrādā tāds kā aizsarg reflekss- NECERĒT!