Toreiz, ejot uz satikšanos, es cerēju ka tā būs interesanta. Un tā arī bija.
Iespējams, ka tā brīža situācija (iznākšanas no laukiem) , man neļāva pilnībā priecāties par sakarīgo un patīkamo, brīvi nepiespiesto, vakaru. Tāpēc tas tik ātri izplēnēja no manas galvas.
Vēl jo vairāk, es trešais, kā tādā harēmā - nē, es sapratu. Tas nav man. Man pietiek šādi varianti. Pašam sāpēs, citiem slikti. Nu i nafig.
Lasīt par sevi, cita blogā ir glaimojoši. Vēl patīkamāk, ja tas būtu tikai par mani, nevis vēl citiem variantiem.
Jā, laikam dzīve tev ir piespēlējusi interesantu situāciju kurā vajag izvēlēties.
Esmu iemācījies sev pārāk nelaist klāt, nelaist sirdī, ja jūtu ka tur nekas prātīgs nesanāks. Taču, ja paprātotu, ka būtu, ja būtu, tad man šāda doma šķiet reāla un patīkama.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru