Pat ne vēstule. Pēcteksts

Vēstule ar tekstu, no kura var skaidri saprast ka tass viss ir apdzisis, mani aplēja ar aukstu ūdeni. Man vairs nav ko likt pretī. Es padodos.
Jo nav jēgas cīnīties, ja uz to neviens neatbildētu.
Ha, kad rakstu/domāju šādas lietas, reizēm manī iekliedzas mazais cerību kliedziens: bet varbūt tomēr...
Un jā, es pat nezinu ko vairs domāt. Es izčekoju visādas vietas un sarakstes. kuras mani vēlvairāk "atvēsināja".
Patiesībā jau mazāk kā pēc pirmā mēnešabūšanas šeit ar mani, es vairs reti kur tiku piemīnēts, patiesībā, nē, - nekur. Figurēja parīze,draugi, pagātnes sāpes, taču gandrīz ne kripatas manis.
Šovakar runāju skypā ar Kalmāru. Iespējams decembra sākumā braukšu pie viņa uz Londonu, būšu pabijis pirmo reizi tur. Viņam ir dzimšanas diena. Un un... Ha... mēs te šovakar tipa atkal flirtējām un radās tāda doma ka viņš varētu braukt pie manis dzīvot.
Patiesībā tas ir pretīgi, ka es tā varu. Ka es tā varu, tik ātri jau krist cita apskāvienos.

Rīt braucu uz Briseli. Aizvest mantas Ju. Un atvadīties pēdējo reizi, jo man tas tika liegts, jo viņš aizbēga.

Jā, laikam ar to tad arī viss ir cauri. Pat īsti vairs nesāp. Žēl ka nesāp, prasās vēl rūgtuma garša, un kamols kaklā. Eh... es emocionālais mazohists.