Interesanti(nē, ne savādi, bet ļoti loģiski) kā lielākā daļa izjūtas(jūtas) ir zudušas.
Tas ko es biju cerējis, gaidījis divus gadus - one more night, notika. Bet pavisam citā plaknē, kurā (diemžēl!) vairs nav skudriņu un skumja šuneļa acis.
Taču! jā. par saskanīgumu, glorificēšanu, nespēju dusmoties. Tas ir apbrīnojami. Un šajā ziņā es joprojām jūtu, domāju tāpat. Tik nav tās dzirksteles.
Ah, jā. Laika tā saucās iemīlēšanās. Nav. Pazudusi. Pat, lai kā gribētos, pabarot savu mazohistisko sirdi, tas neizdodas.
[pat: whiskey + A Single Man OST - nedod vēlējamo rezultātu]
Es neko negaidu, neceru, ne'expect'ēju.
Vai tas būtu vulgāri apzīmēt ar - jauka laika pavadīšanai kopā? Mjā kaut kā tā es to iedomājos.
Ko darīšu ja atradīs kādu? Nu neko, jauki. Tiešām.
Šoreiz es esmu visnotaļ līdzatbildīgs ielaižoties šādā avantūrā. Bet, tai pat laikā, tu taču zināji ar ko ielaidies, un kādas ir iespējamās sekas un "gaidas" no manas puses.
[rakstu un domāju - laikam puse no šeit teiktā ir pretēji tam ko iepriekš runājām]
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru