Kinda Brake up

Vakar izdomāju un šodien jau gandrīz nopietni esmu izlēmis, ka vēlos pārvākties dzīvot atpakaļ uz pilsētu.

Pašlaik dzīvoju pierīgas mājā ar vecvecākiem. Viss ir jauki un labi no viņu puses, es pērku ēst viņi gatavo un cenšās kā var. Paldies par to. Bet ar to cilvēkam nevar pietikties. Ir nepieciešama privāta, pilnīgi izolēta vide. Sākumā viss likās skaisti un cēli - dzīvošu laiku mājā ar dārzu un skaistu skatu uz Daugavu; nebūs jātērē nauda īrēšanai , bet varēšu to ieguldīt mājā. 

Un tad man brīvdienās atbrauc Agnese ar Pēteri, un viņi vēlas dzīvoties arī pa manu istabu, pie mana datora. Un pēdējā laikā mums ir regulāri kašķi ar viņu. 

Laikam četru gadu laikā Parīzē es pieradu dzīvei atsevišķi, un tagad man tā pietrūkst. 

Tagad ir tā ka jūtu ka dzīvoju vecoļaužu pansionātā. Ome slikti dzird - kliedz; kašķējas ar opi. Damn. es vēlos vienkārši atbraukt mājās un būt mierā.

Pašlaik es vēlos to lauzt. Es negribu bojāt savu mieru un samierināties ar lietām kuras varu mainīt. 

Kinda brake up, jo es jūtos slikti par to ka vēlos viņus pamest, jo dzive kopā kļust smacējoša. Pa nāk tāds kā raudiens par savejādā ziņā nodevību. Bet ko man? Ciest to? Nē. Es vēlos dzīvot. jo pretējā gadijumā es šeit sapūšu.  

Virginia Woolf: I'm dying in this town

Es velos dzīvot savu dzīvi.

Pienākums? Ar šo es noņemu
"Tu deviens responsable pour toujours de ce que tu as apprivoisé. Tu es responsable de ta rose" 

Piedodiet, ka mainu domas tik ļoti. bet man ir rīcības brīvība. 

Kontekstā ar pēdējām divām dienām - Tu pareizi dari. ;)